Tas bija pilnīgi parasts otrdienas vakars, kad es, kā jau ierasts, pēc darba virtuvē gatavoju vakariņas un paralēli telefonā pārskatīju ziņas. Ārā valdīja pamatīgs sals, un mājīgā siltuma sajūta virtuvē likās kā patvērums.
Pēkšņi ekrānā parādījās paziņojums no bankas lietotnes, ko es sākumā nemaz neuztvēru nopietni.
Taču, kad atvēru lietotni, man burtiski aizrāvās elpa — kontā bija ienākuši tieši 1000 eiro. Tobrīd tas šķita kā brīnums, jo līdz algai vēl bija jūtams laika sprīdis, bet pēdējais avanss jau bija iztērēts ikdienas pirkumos un rēķinos.
Negaidīts prieks un ziemas sapņi
Mana pirmā doma, protams, bija par vīru. Mārtiņš pēdējā laikā daudz strādāja, bieži palika ilgāk birojā un devās komandējumos, tāpēc es pieļāvu, ka viņš ir saņēmis kādu prēmiju un beidzot nolēmis mūs iepriecināt.
Mēs jau gadiem bijām sapņojuši par kārtīgu ziemas atpūtu. Galvā uzreiz uzzibsnīja domas par slēpošanas braucienu uz Tatriem vai varbūt pat Alpiem, kur parasti janvāra beigās dodas visi mani paziņas.
Es jau sēdēju un iztēlojos, kā mēs beidzot varētu rezervēt mājīgu viesnīcu kalnu pakājē, par kuru tik ilgi bijām runājuši, un nopirkt jaunu slēpošanas tērpu, kuru biju noskatījusi veikalā.
Šī summa šķita kā zīme, ka šoziem mēs tiešām to varam atļauties. Man pat likās, ka jūtu tās dzestrās kalnu gaisa un karstā vīna smaržu pēc garas dienas uz trases.
Kad Mārtiņš pārnāca mājās, es viņu sagaidīju ar smaidu un tūlīt pat pajautāju: — Mīļais, paldies par tik milzīgu pārsteigumu! Es pat nezināju, kā uz to reaģēt. Vai tiešām šogad brauksim uz tiem kalniem?
Viņš uz mani paskatījās ar pilnīgi tukšu skatienu, lēni noliekot atslēgas uz priekšnama skapīša. — Kādu pārsteigumu? Par ko tu runā? — viņa balss skanēja dīvaini asa, nevis priecīga. — Nu, par naudu kontā. Tu taču man to pārskaitīji, vai ne?
Mārtiņa seja pēkšņi kļuva bāla, tad viņš strauji izvilka savu telefonu, kaut ko tajā mērķtiecīgi meklēja un, neko nepaskaidrojis, iegāja guļamistabā, aizcērtot durvis. Es paliku stāvēt virtuvē ar kausiņu rokā, nesaprotot, kas tikko notika.
Virtuvē sāka smaržot pēc piedegušas mērces, bet man tas vairs nerūpēja. Visa mana iedomātā kalnu idille burtiski izkūst kā pirmais sniegs.
Dīvainā uzvedība un brīdinājumi
Pēc kādas pusstundas Mārtiņš iznāca no istabas. Viņš izskatījās nervozs un izvairījās no skatiena. Viņa skaidrojums bija tāds, ko es sākumā gribēju pieņemt kā patiesību, lai gan iekšā kaut kas klusi čukstēja, ka tā nav.
Viņš teica, ka tā droši vien ir kāda bankas sistēmas kļūda vai, iespējams, krāpnieku mēģinājums piesaistīt uzmanību. Viņa teiktajā trūka jebkādas loģikas.
— Tikai neaiztiec to naudu, — viņš uzsvēra, gandrīz stingrā tonī. — Un, ja tev zvana no nepazīstamiem numuriem, necel klausuli. Krāpnieki tagad izdomā visādus veidus, kā piekļūt datiem. Rīt es pats piezvanīšu uz banku un visu nokārtošu.
Tomēr turpmākās dienas kļuva vēl dīvainākas. Mārtiņš, kurš nekad nebija interesējies par manu telefonu, pēkšņi kļuva par tā sargu. Katru reizi, kad man pienāca īsziņa, viņš pirmais mēģināja ieraudzīt, kas tur rakstīts.
Viņa nervozitāte bija tik jūtama, ka gaisā burtiski vibrēja spriedze. Pat pie vakariņu galda viņš vairs nestāstīja par darbu, bet tikai nervozi bungāja ar pirkstiem pa galda virsmu.
Viņš arī pēkšņi sāka runāt par to, ka man vajadzētu aizbraukt uz laukiem pie vecākiem. “Tur tagad ir tik skaisti piesnidzis, mežs kā pasakā, aizbrauc un atpūties,” viņš teica, lai gan vēl nesen viņam lauki šķita garlaicīga vieta, kur viņš nevēlējās pavadīt ne dienu.
Viņš pat piedāvājās nopirkt man biļetes un aizvest līdz stacijai, kas viņa izpildījumā šķita kā neizprotams, pat aizdomīgs dāsnums.
Patiesība, kas atnāca caur īsziņu
Es nolēmu šo naudu tiešām neaiztikt, bet arī kontu neslēdzu. Es jutu, ka stāsts vēl nav beidzies un ka šī “kļūda” ir tikai priekšvēstnesis kaut kam graujošam. Un tā arī bija.
Ceturtdienas rītā, kamēr Mārtiņš vēl bija dušā, mans telefons klusi nopīkstēja uz naktsskapīša. Ziņa pienāca no numura, kas nebija manos kontaktos, bet tas bija skaidri salasāms.
“Sveika! Es esmu Zane. Domāju, ka būtu godīgi, ja tu zinātu patiesību,” sākās ziņa. Tajā brīdī es jutu, kā manas rokas sāk nevaldāmi trīcēt. Teksts bija garš un detalizēts. Izrādījās, ka Zane ir Mārtiņa mīļākā jau gandrīz gadu.
Naudu viņa man pārskaitījusi speciāli — tā bija sava veida “provokācija”, jo viņai bija apnicis slēpties un klausīties Mārtiņa solījumos, ka viņš tūlīt, tūlīt šķirsies. Viņa gribēja pielikt punktu šai neziņai un piespiest mani rīkoties.
“Viņš teica, ka tu nekad nepievērs uzmanību sīkumiem, ka tev rūp tikai stabilitāte, tāpēc es iedevu tev iemeslu paskatīties apkārt,” viņa rakstīja. Ziņas beigās bija piebilde, ka viņa pati vairs nevēlas būt šajā trīsstūrī un šī nauda ir viņas veids, kā izbeigt šo farsu.
Kamēr es sapņoju par kopīgu laiku kalnos, viņi tajā pašā laikā sarakstījās par to, kā beidzot tikt no manis vaļā. Tie 1000 eiro nebija dāvana mums, tā bija viņas iemaksa par viņa brīvību.
Koferis un jaunā realitāte
Es ilgi sēdēju nekustīgi uz gultas malas, klausoties ūdens troksnī dušā. Skatījos uz Mārtiņa rīta čībām un nespēju noticēt, ka šis cilvēks ir tik meistarīgi melojis. Visi tie “projekti”, kas ievilkās līdz pusnaktij, un tie dīvainie telefona zvani — viss tagad ieguva jēgu.
Es necēlu traci. Es jutu tādu aukstu skaidrību. Kamēr viņš mazgājās, es izvilku no pagultes lielo ceļojumu somu. Es nesāku kārtot viņa kreklus — es vienkārši rāvu tos no pakaramajiem un metu somā. Viņa dārgās smaržas, skūšanās piederumi un tās pašas slēpošanas brilles, kuras viņš nesen bija nopircis — viss lidoja vienā kaudzē.
Kad Mārtiņš iznāca no vannas istabas un ieraudzīja šo skatu, viņa mēģinājumi taisnoties bija nožēlojami. Viņš joprojām mēģināja stāstīt par “hakeriem”, līdz es viņam parādīju viņa paša telefonu, kuru biju atbloķējusi.
Tur sarakste nebija par darbu. Tur bija plāni par kopīgām brīvdienām un vārdi, ko viņš kādreiz teica tikai man. Tur bija solījumi, ko viņš nekad nebija plānojis pildīt ne man, ne viņai.
Par laimi, man nebija jādomā, kur likties – šis dzīvoklis ir mans īpašums, ko savulaik man novēlēja vecmāmiņa. Mārtiņam nācās kravāt mantas tūlīt pat, un jau pēc stundas viņš ar savu steigā pielocīto somu pazuda aiz durvīm ziemas tumsā.
Pirms viņš aizgāja, es vēl paguvu viņam sejā parādīt telefonā ekrānuzņēmumu ar maksājumu – tos 1000 eiro es tajā pašā mirklī aizskaitīju atpakaļ Zanei. Man nevajadzēja ne viņas naudu, ne viņas ‘palīdzību’, lai izbeigtu šo teātri.
Pārdomas pēc notikušā
Skatoties atpakaļ uz to vakaru, es saprotu, ka tas negaidītais maksājums bija labākais, kas ar mani pēdējā laikā noticis. Ja tas nebūtu ienācis manā kontā, es, iespējams, vēl šodien gatavotu viņam vakariņas un ticētu stāstiem par komandējumiem. Dzīve mēdz būt skarba, bet dažreiz patiesība pie mums atnāk visnegaidītākajos veidos.
Šis rīts man iemācīja kaut ko ļoti svarīgu – nekad neklusināt savu iekšējo balsi. Mēs bieži izvēlamies neredzēt acīmredzamo, jo baidāmies pazaudēt stabilitāti vai palikt vienas tukšā dzīvoklī. Bet tagad es zinu, ka nav nekā vientulīgāka par dzīvi kopā ar cilvēku, kuram nevari uzticēties. Nepatīkamā patiesība ir kā auksta duša – sākumā nepatīkami, bet pēc tam tu beidzot esi modrs un brīvs.
Uz kalniem es tomēr aizbraukšu. Varbūt ne šajā nedēļas nogalē, bet noteikti šoziem. Tikai šoreiz tas būs brauciens pašai sev vai varbūt kopā ar draudzenēm, kuras tajā trakajā rītā bija gatavas mest visu pie malas, lai vienkārši atbrauktu un pasēdētu man blakus.
Dzīve turpinās, un reizēm ir vajadzīgs viens negaidīts bankas paziņojums, lai tu beidzot ieraudzītu, kurā virzienā tev patiesībā jāiet.
